28/10/2024
Turpinām publicēt materiālus, kas palīdzēs labāk izprast 31. oktobra lekcijas kontekstu Zaļajā Sinagogā.
Pasākuma apraksts: https://fb.me/e/5GvSg2VvX
Reģistrēšanās: https://forms.gle/kHTrJcmmHCd8KguQ9
Ievads (1. daļa) - https://www.facebook.com/photo?fbid=975754137689648
Ievads (2. daļa) - https://www.facebook.com/photo?fbid=976481260950269
1. nodaļa. Baznīcas un laicīgās likumdošanas attieksme pret maģiju un buršanu viduslaikos - https://www.facebook.com/photo?fbid=977150190883376
2. nodaļa. Baznīcas un laicīgās likumdošanas attieksme pret maģiju un buršanu viduslaikos - https://www.facebook.com/photo/?fbid=977845547480507
3. nodaļa. Baznīcas un laicīgās likumdošanas attieksme pret maģiju un buršanu reformācijas laikā Eiropā un Krievijā pēc Nikona reformas - https://www.facebook.com/photo?fbid=978550947409967
Maģiskie amati latviešu tautas tradīcijā: burvis, ragana, vilkacis, pūķis
Pirmās, vēl visai nabadzīgās un ne pilnībā uzticamās ziņas par Livonijas latviešu folkloru un reliģiskajiem uzskatiem līdz mums nonākušas no XVII gadsimta. Viens no pirmajiem, kurš uzskaitījis latviešu ticējumus, bija Kurzemes superintendents Pauls Einhorns (Paul Einhorn, ?–1655), cita starpā minot, ka latvieši pielūdz “mātes”, kuras kopā ir septiņas:
- Lauka māte,
- Meža māte,
- Lopu māte,
- Jūras māte,
- Dārza māte,
- Ceļa māte
- Vēja māte.
Bez tam, pie latviešiem zināmi:
- Laima ir “sieviešu dieve”, tā atbilst romiešu Fortūnai,
- Dēkla ir pakārtota Laimai, tā iešūpo un uzrauga jaundzimušos,
- Mežadievs ir vilka apzīmējums,
- Velns vai Velis [Wälla-Mänes],
- Māra ir sinkrētiska, no Dievmātes atvasināta dievība,
- Dievs nav līdz galam saprotams.
Vācu mācītājs Johans Jākops Harders (Johann Jakob Harder, 1734–1775) minēja “Burwjus, Sihlneekus, Sahlepuhschlehtaijus Ragganus un Ragganumahtes”. Mēness vai Saules aptumsuma laikā Raganas sauli plēš vai samaitā, par ziemeļblāzmu latvieši sakot, ka “karavīru dvēseles vai arī jodi kaujas”.
Daudz ziņu snieguši Vecais Stenders (Gotthard Friedrich Stender, 1714–1796) un Jākobs Lange (Jacob Lange, 1711–1777), taču no tiem ne vienmēr saprotams, kas nācis no tautas, kas aizņemts no citiem autoriem vai tautām, un ko izdomājis pats autors.
Garlībs Merķelis (Garlieb Helwig Merkel, 1769–1850) sniedzis citu autoru sacerētas ziņas par latviešu tautas senatni, bet pie Merķeļa parādās arī oriģinālas idejas, starp mājas dieviem Merķelis minējis čūskas, kuras latvieši mājās baro ar pienu un tās pat ēdot ar bērniem no viena trauka [V: Die Kinder oft mit ihnen aus einem Geschirre speisseten.]. Meža čūskām sievietes upurē liekot piena traukus koku dobumos, pretī čūskas vīriem dod spēku laulības priekiem (V: Ihren Männern dabei Kraft zu ehelichen Freuden erflehten.). Tiek godāti arī balti un melni zirgi, brieži, krupji un citi dzīvnieki, arī meži, ezeri, strauti un kalni, un šajās vietās arī nesti upuri.
Augstākminēto autoru ziņas bija vāji strukturētas, bieži vien balstījās uz mazticamiem avotiem un ļoti reti bija ņemtas pa tiešo no tautas. Atsevišķs, tekstu korpuss, kurš var sniegt zināmu priekšstatu par Livonijas latviešu tradicionālajiem priekšstatiem XVII gadsimtā, ir Jezuītu annāles un ziņojumi. Lielākoties tie attiecās uz patreizējo Latgales teritoriju un sniedza informāciju par iezemiešu kultiem un tradīcijām, šeit ir jāmin Jezuīta Jāņa Strībinga (Joannes Stribingius (1572 vai 1573–?) relācijas, par kurām vairāk parunāsim 31. oktobrī.
Par mērķtiecīgu folkloras vākšanu Latvijas teritorijā var runāt tikai sākot ar XIX gadsimta vidu, kad sāk veidoties tautiskajā apziņa. Viens no latviešu folkloras pētniecības aizsācējiem bija vācbaltietis, mācītājs Augusts Bīlenšteins (August Johann Gottfried Bielenstein, 1826–1907), taču drīz vien tutas garamantu vākšanas darbā iesaistījās arī latvieši – Krišjānis Barons (1835–1923), Fricis Brīvzemnieks (1846–1907), Ansis Lerhis (Puškaitis) (1859–1903), bet vēl vēlāk – Kārlis Straubergs (1890 – 1962) un daudzi citi. Latgalē ievērojamu darbu šajā laukā veikuši vietējās muižniecības pārstāvji Gustavs Manteifelis (Gustaw baron von Manteuffel – Szoege, 1832–1916) un Stefānija Uļanovska (Stefania Ulanowska, ~1839 – ~1912).
Mēģināsim ielūkoties XIX gadsimta latviešu priekšstatos par pārdabiskām būtnēm: burvjiem, raganām, vilkačiem un pūķiem. Analizējot folkloristu ievāktās ziņas, redzam, ka visi minētie, lai arī sākotnēji (atskaitot burvjus) uztverti kā pārdabiskas būtnes, laika gaitā pārvērtušies cilvēku maģiskajos amatos, turklāt, (tāpat, atskaitot burvjus) šie amati tiek veikti miegā. Sievietes miegā skrien raganās, meitas skrien pūķos, vīri - vilkačos. Vilkači parasti ir arī burvji, taču par vilkiem un pūķiem var pārvērsties arī raganas. Un, parasti šie amati no kāda tiek iegūti, bet pirms nāves nodoti nākamajam adeptam. Tātad, tautas apziņā visas šīs parādības bijušas cieši saistītas, un var būt uztveramas kā vienas parādības dažādas izpausmes, līdzīgi kā inkubs un sukubs Akvīnas Toma demonoloģijā ir viens un tas pats dēmons.
Jēdzienu ‘burvestība’ un ‘burvis’ izcelsme ir saistīta ar ‘burtnieku’. Šādi sākotnēji apzīmēti dravnieki, saukti pēc bišu kokos iegrieztajām īpašuma zīmēm. XVIII gadsimtā burtnieks bija klētnieks, kurš izmantoja burtkokus ar tajos atzīmētu informāciju par izsniegto labību. Burtiem tika piedēvētas maģiskas īpašības – ap šo laiku ‘burtniekam’ parādījās jaunā nozīme un no ‘burtnieka’ jēdziena attīstījās ‘buršana’ un ‘burvis’.
Tautas tradīcijā burvji ar īpašu atribūtu – ‘nešļavu’ [raganas vai burvja atstāta noburta lieta ar mērķi noskaust labumu vai kaitēt. Izplatītākās nešļavas bija olas, lupatas, adatas, asinis, miroņa vai dzīvnieka kauli, u.c.] palīdzību uzsūtīja slimības un apbūra lopus un laukus, izsauca kaisli, uzsūtaīja miegu, piebūra kādai lietai vai vietai, uzsūtīja ēkām uguni, laukiem negaisu un krusu, atvēra slēdzenes vai nobūra tīklus un spēja saskatīt apslēptu mantu.. Burvim palīdzēja veļi, kurus tas mirdams, kopā ar savu amatu nodeva citam. Kā burvju un raganu antagonists un palīgs cīņā ar burvestībām min lāci; aizsardzību pret burvestībām sniedza arī līdakas zobi, sāls, dzīvsudrabs, kāds no burvja apģērba fragmentiem, Jāņu rītā nogriezta un baznīcā nosvētīta nūja, putna perēklis, u.c.
[Gan Pauls Einhorns, gan Hermanis Samsons, runājot par latviešu priekšstatiem par velnu, stāsta, ka tas varot pārvērsties par visiem dzīvniekiem, atskaitot balodi, jēru un līdaku. Balodis ir ikonogrāfisks Svētā gara attēlojums, jērs simbolizē Jēzu Kristu, bet līdakas galvā esošie kauliņi atainojot visus rīkus, ar kuru palīdzību Jēzu piesita krustā – krusts, trepes, āmurs un naglas, tāpēc līdaka ir saistīta ar Pestītāju.]
Burvju fakti:
1. Burvim var atriebties, iznīcinot ‘nešļavas’ – ja nešļava iznīcināta, burvim jāmirst;
2. Burvi ir jāsadedzina, bet tas ne vienmēr ir iespējams;
3. Lai burvi sadedzinātu, tā sirdij jāuzvelk trīs krustus;
4. Burvja sirdī var būt dzīvnieku vai putnu spalvas;
5. Burvi jāpārcērt pušu ar zobenu.
Kopumā, tautas priekšstatos burvi no raganas atšķir dzimums, taču funkcijas, īpašības un spējas tiem stipri līdzīgas.
‘Raganas’ vārds pirmoreiz atrodams 1574. gada tiesas protokolā kā ‘raggan’. Pats jēdziens latviešu valodā varētu būt atvasināts no vārda ‘redzēt’ un sākotnēji nozīmējis ‘redzētāja’ vai ‘pareģe’, tātad, ar pārdabiskām spējām apveltīta sieviete vai burve. Ir sastopams arī viedoklis, ka ‘ragana’ var būt darbība – kaut kas, kas ir redzēts, t.i. ‘rēgs’ vai ‘spoks’. Latviešu folklorā raganas jēdziens saplūdis arī ar laumu un spīganu. Pēdējā sākotnēji saistīta ar spīdēšanu un spīguļošanu, tā ir malduguns, kuras uzdevums ir ievilināt mantas meklētājus purva akacī. Savukārt, lauma sākotnēji bijusi baltu tautām kopīga mitoloģiska būtne, kas parasti darīja ko ļaunu. Latviešiem lauma ir gan pārdabiska būtne, gan burve un pūšļotāja, bet dažkārt arī saplūst ar Laimu un gādā par liniem un vērpējām. Vēlāk – viens no maģiskajiem amatiem.
Raganu fakti:
1. Raganai guļot, tās gars neredzami iziet pa muti.
2. Raganas gars skrien pa gaisu sievietes vai pūķa izskatā un
1) slauc svešas govis;
2) cērp aitas,
3) maitā mēnesi,
4) dodas uz apakšzemi dzīrot ar veļiem,
5) vajā vai vadā cilvēkus,
6) uzsūta slimības,
7) izsauc negaisu.
3. Raganas amats, līdzīgi kā burvim un vilkacim, ir iegūts un nododams tālāk.
4. Ja “ragana” nav nodota tālāk, ir grūti nomirt un veļi moka.
5. Lai varētu nomirt viegli, raganai amats ir jānodod citam vai arī jāatstāj pie kāda koka vai akmens.
Vilkača vārds vairumā slāvu valodu veidojies no ‘vilka spalvas’ – krievu, slovēņu ‘volkodlak’, čehu ‘vlkodlak’, poļu ‘wilkolek’, u.tml. Lietuviešu valodā ‘vilktakis’ veidojies no vārdiem ‘vilks’ un ‘tecēt’, t.i., ‘skrienošais vilkos’, bet otrs jēdziens – ‘vilkolakis’ atbilst senākam apzīmējumam, kad vilkača nosaukumā vilku apvienoja ar lāci ‘vilkas’ un ‘lokys’. Arī latviešu ‘vilkacis’ var būt veidojies no vārdiem ‘vilks’ + ‘lācis’, taču nav pilnībā izslēgts arī ‘vilks’ + ‘acis’ jeb ‘vilka acis’ un latviešu tautas tradīcijā patiešām sastopams apgalvojums, ka vilkacim ir cilvēka acis.
Vilkacis, arī vilkatis, vilkata, tautas tradīcijā bijis cilvēks, kurš pārvēršas par vilku vai retāk – par lāci. Parasti par vilkačiem pārvēršoties ļauni, bezkaunīgi un bezdievīgi cilvēki, kā arī raganas un burvji. Par vilku pārvēršas izlienot pa saknes vai siekstas apakšu runājot vilkaču vārdus [Piemēram: “Gribu būt vilkata!” vai “Pekiņ šur, pekiņ tur – kažoks rumpīts, garā gurste pakaļā!”], apskrienot apkārt krūmam, izejot starp diviem kokiem, kuros iedurti naži vai izlienot caur melnu kreklu, u.c. Atpakaļ par cilvēku var pārvērsties atkārtojot šo pašu darbību pretējā virzienā. Pārvēršanās var notikt pēc paša vēlmes, piemēram, ja gribas tikt pie gaļas, jeb, kad pienācis laiks vai noteiktās svinamās dienās – Jāņos un Ziemassvētkos. Visbiežāk vilkacis tautas apziņā bija saistīts ar Jurģiem un svēto Juri. Ja vilkača drēbes aiztiek, izvelk nažus, vai aizbāž siekstas apakšu, kamēr tas vilkos skrien, tas nevar vairs atpakaļ par cilvēku kļūt. Par vilkaci kādu pret paša gribu var pārvērst tam uzmetot vilkača ādu Dieviņš, burvis, vecis, mironis vai ļauns cilvēks.
Vilkaču fakti:
1. Dažās liecībās sastopams apgalvojums, ka vilkacis ir Dieva suns (tas pats parādās šodien zināmākajā vilkaču prāvas protokolā).
2. Līdzīgi, kā ragana, vilkacis nevar viegli nomirt, neatdevis savu amatu.
3. Parasti amata nodošana notiek ar iedzirdināšanu jeb uzdzeršanu vai uzēšanu.
4. Vilkačiem ir savs kungs – meža tēvs, galvenais vilks vai Dievs.
5. Jurģos svētais Juris jāj vilkam mugurā (vilku saistība ar šo kristiešu svēto nav unikāla tikai latviešiem, tā, baltkrievi un igauņi vilkus dēvē par svētā Jura suņiem).
6. Vilkacim priekškājas ir īsākas, aste strupāka un gaita veiklāka nekā vilkam.
7. Vilkacim ir cilvēka acis.
8. Vilkacim sievietei var būt redzamas ar vilnu apaugušas sievietes krūtis.
9. Tas, kas notiek ar vilkaci vilkos skrienot, vēlāk izrādās noticis arī ar cilvēku.
10. Vilkači plosa lopus, meža dzīvniekus, maitu un cilvēkus, alkst pēc bērnu asinīm.
11. Līdzīgi kā tas ir ar raganām un pūķiem, trūkst vienprātības, vai par vilkaci pārvēršas tikai gars jeb cilvēks transformējas arī fiziski.
12. Ja vilkacis ierauga cilvēku pirmais, cilvēks nevar pakliegt.
13.
Līdzīgi priekšstati par vilkačiem ir arī poļiem un citām slāvu tautām, tai skaitā pārvēršanās Jāņos un vakarā pirms Ziemassvētkiem, vilka ādas uzmešana, caurlīšana, u.c.
Latviešiem specifiska būtne, kura folklorā nereti parādās līdzās vilkacim vai pat netiek no tā nodalīta, ir ‘suņa purns’, ‘vienacis’, ‘sunpurnis’ vai ‘sumpurnis’. Sumpurnis ir nežēlīgākā no latviešu pārdabiskajām būtnēm. Tas ir cilvēks ar suņa, vai dažreiz – ar putna galvu. Sumpurnis no vilkača atšķiras ar to, ka vilkači bieži nemaz nekaitē cilvēkam, taču sumpurnis barojas ar cilvēka miesu un dzer asinis un dažkārt pat iesloga cilvēku, lai to nobarotu. Sumpurnis nav cilvēks, tas dzimst kā sumpurnis un formu nemaina. Vilkači medī baros un tiem ir bara hierarhija, taču sumpurnis ir vienpatis. Lai paglābtos no sumpurņa, jāpārģērbj apavus otrādi un jāpieber tos ar pelniem, sumpurņi nevar uz augšu skatīties, tāpēc var paglābties, uzkāpjot kokā. Sumpurnis var būt arī cilvēks ar vienu aci un vienu kāju; tam var būt aste, garš snuķis un citas īpatnības, kas to atšķir no cilvēka.
[Sumpurnis nav unikāls latviešiem – par kinocefāliem [Gr: κυνοκέφαλοι – cilvēki ar suņa galvu pazīstami Ēģiptē, Indijā, Grieķijā, Ķīnā un citur] rakstīja jau Plīnijs Vecākais (Gaius Plinius Secundus, 23 vai 24–79) un Solīns (Gaius Julius Solinus, III gs.). Svētais Rimberts (Rembert, 830–888) paredzēja, ka kinocefāli tiks sastapti misionāru darbā Skandināvijā, un vaicājis savam skolotājam, vai tos būtu jācenšas pievērst kristīgai ticībai. Pēc diviem gadsimtiem Brēmenes Ādams (Adam von Bremen, 1050–pēc 1081) novietos kinocefālus Baltijas jūras ziemeļu piekrastē.]
Dažkārt latviešu etnogrāfijā ar vilkačiem ticis saistīts miežvilku kults, kuru aprakstījis Kārlis Pētersons (1855–1917), taču, šķiet, ka šis jēdziens ir saistīts nevis ar vilku, bet gan ar vilkšanu analoģiski bluķa vilkšanai Bluķa vakarā: Ziemassvētku laikā Kurzemē bijusi tradīcija iet no mājas uz māju ar noteiktām dziesmām, velkot līdzi zaru kūli, kurš simbolizējis miežus.
‘Pūķis’ jeb ‘vilce’, līdzīgi raganai, sākotnēji piederējis garu pasaulei, taču vēlākajos uzskatos pūķis kļuvis arī par maģisko amatu.
Tradicionāli pūķis bija velns vai mājas gars, bet jēdziens radies no ‘pūšanas’, jo pūķis piepūš mantu vai naudu. Latviešu tautas priekšstatos nav vienprātības par pūķa formu, tas var skriet pa gaisu uguns veidā, var būt kaķa, gaiļa, tārpa, čūskas, ogles, auklas, slotas, pagales, zirgu mēslu, bet nereti puikas vai jauna puiša (vai vairāku) izskatā. Pūķim parasti bija saimnieks, kurš to izperinājis no gaiļa olas, nopircis Rīgā, apmainījis pret paša vai sievas dvēseli. Mītiskais pūķis savāca no kaimiņiem un nesa savam saimniekam labību, ēdienu, pienu, brandvīnu, dažādas mantas, naudu, bet dzirnavās – graudus, apsargāja lopus un zirgus. Pūķis varēja noņemt cepamai maizei svētību, izzīda govīm pienu, izzaga sviestu, nomaitāja zirgus un lopus. Pūķim varēja atņemt nesamo, ja to skrējienā piesēja gaisā, taču pūķis atriebās nodedzinot ēkas. Saimniekam pūķi gardi jābaro un visādi jālutina, nedrīkst nokaitināt, bet atsevišķos gadījumos pūķis prasījis zirga vai pat cilvēka upuri.
1691. gada vilkaču prāvā apsūdzētais Kniediņu Matīss liecināja, ka vīri un sievas iet vilkatās, bet meitas – pūķos noņemt piena un sviesta svētību.
