17/02/2020
PASTĀSTĪŠU JUMS PAR MEKSIKU
Ir tāda lieta, ka aptuveni 15 gadus atpakaļ biju Meksikā.
Un tagad, pēc tik daudz gadiem atrodot savu rakstu, iegāju arī tajā vācu lapā un sapratu ka cenas nav mainījušās, ka joprojām šādus ceļojumus piedāvā, ir tikai viena atšķirība, ka mums vairāk nav nepieciešamas vīzas.
Tad nu varbūt kādam noder mana ceļojuma piezīmes?
2004.gads. Meksikas ceļojums. (ja runa par kkādām izmaksām - tas ir Latos).
Kā nokļūt Meksikā pašu spēkiem, un cik tas maksā.
Viss sākās kādā dienā, kad sēžot četratā kādā krodziņā, sapratām ,ka vasara tuvojas beigām. Nolēmām, ka vajadzētu to pagarināt, aizceļojot kādā siltā klimata zonā. MEKSIKA!
Mēs saskatījāmies .Smadzenes centās apkopot tās drumslas ,ko zinājām par šo valsti. Vispār neko daudz-Mehiko ar gandrīz vai augstāko noziedzību pasaulē, seriālus ar mūžīgajām mīlas problēmām .Tad nāk prātā Kolumbs, ar saviem iekarojumiem, Maiju un acteku kultūras ,un protams-Tekila!
Nolemjam, ka brauksim uz Jukatanas un Quintana roo apgabalu ,kas arī ir pirmā vieta, kuru skāra Kolumba lāsts...Tātad Maiji.
1.Pirmais ,kas jādara lai nokļūtu plānotajā mērķī.Ceļojuma un dzīvesvietas izvēle.
Ceļojumu meklēsim Internetā .Tā nu atverot lapu www.lastminute.de/ ,ievadot prasītajās vietās aptuveno ceļojuma laiku ,hoteļa parametrus, tiek parādīti dažādi varianti.
Kāpēc Vācijas lapā? Ja ņemsiet tādu ceļojumu caur vietējām tūrfirmām, tas sadārdzināsies vismaz trīskārši (un tas vēl būs labi),bet Vācijas lapās var atrast tiešām lētus pakešu piedāvājumus ,par salīdzinoši zemu maksu .
Zviedrija piedāvā varbūt nedaudz lētāk, taču ceļš krietni garāks-caur Londonu ,tālāk Maiami ,tātad vairākas lidmašīnu maiņas. Bet ir viens BET. Vācijas lapās viss ir vāciski(tātad vismaz nedaudz jāprot vācu valoda)!
Labākais laiks ceļošanai- no septembra vidus, līdz aprīlim. Pēc foto noskatām lielisku viesnīcu Karību jūras krastā. ‘’All inclusiv’’4*(3*atšķiras tikai ar 150€ uz visu dzīvošanas laiku) bet ko var zināt ,kas Meksikā ir 3*,tāpēc ņemam cik necik normālu komfortu. Tas mums no katra maksā 1300 € Kad pieteikums aizpildīts, tuvākajā laikā tiek atzvanīts ,un norunāta samaksas kārtība(dažas firmas grib priekšapmaksu ,taču citām pietiek ar norunu, ka 1 dienu agrāk, izņemsit ceļojumu viņu firmas kasēs, lidostā. )
Uz 18 dienām esam samaksājuši~850 Ls no katra- cenā lidojums no Frankfurtes līdz Kankūnai un atpakaļ,(saīsinājumā -FRA;CUN), autobuss no lidostas līdz viesnīcai, viesnīcas numuriņš ar TV., tel., tualeti /dušu; 3 bāri ,kuros kokteiļi ,kafija un citi dzērieni no 10 rītā līdz 3 naktī; 4 restorāni ,kuros dažādos laikos no 7- 22 var ēst kādus ēdienus vien sirds kāro
Pludmale- paradīze zemes virsū! Caurām dienām var braukāt ar kanoe laiviņām ,katamarāniem, vējadēļiem .Tie, kuri mīl mierīgākas izpriecas var spēlēt volejbolu, 3x dienā doties uz ūdens aerobiku, 2xdienā deju stundu(kurā māca dejot Salsu) ,rītos spāņu valodas apmācība ; vairāki baseini ,šaušana ar loku ,vai pēcpusdienās trauku apgleznošana. Arī tenismīļiem -vairāki korti šim sportam .Arī par bērniem padomāts- dažādas atrakcijas, stafetes ,valodmācība un citas izpriecas . Un tas viss ir iekļauts cenā! Nekādu problēmu, viss atrisināts!
2.Sagatavošanās darbi pirms izbraukšanas.
Nerunājot par čemodānu krāmēšanu, kurus nepārblīvējiet ar mantām, ( praktiski tiek izmantoti tikai peldkostīmi), jāizlemj kā tiksim līdz Vācijai. Mēs izmantosim savu automašīnu .Vēl pastāv iespēja braukt ar autobusu vai vilcienu, vai arī lidot...Tikai aprēķiniet laiku, lai nenokavētu ĪSTO ceļojumu!
3.Kādas potes iesakāmas braucienam.
Obligāto nav .Pie iesakāmajām pieskaitāma difterija(pote par velti),A-hepatīts(~16.50Ls),vēdertīfs(~8.50).Vēl iesakāms lietot malārijas tabletes ,ko izrakstīs Ģimenes ārsts, un ko iesakāms lietot jau nedēļu pirms uzturēšanās malārijas skartajos apvidos. Tablete jāiedzer 1x nedēļā .Jo citādi:
’’ Malārijas inficēšanos izraisa moskīta ANOPHELES kodieni, ar kuriem malārijas izraisītāji tiek pārnesti cilvēkiem .Nedēļas laikā ,pēc koduma, parādās drudzis ,drebuļi ,locekļu sāpes ,caureja, vemšana .Šos simptomus viegli piedēvēt gripai, tomēr, ja tā ir tropiskā malārija, un nekavējoties nav uzsākta ārstēšana, infekcija var izraisīt smagus orgānu bojājumus, bezsamaņu ,pat nāvi.’’
Tas nu notiek, ja zāles nedzer, taču arī lietojot, var būt dažādi joki-‘’lietojot meflokvīnu var novērot blakusparādības – reiboņus, vemšanu, ēstgribas zudumu, caureju, galvassāpes, nemieru, murgus. Retākos gadījumos sirdsdarbības traucējumus, niezi vai ādas izsitumus, matu izkrišanu, muskuļu vājumu, konvulsijas un psihiskus traucējumus’’.
Nu, kā jums tas patīk? Kas tik nav jāpārciešs, ja grib justies droši, un bail no nāves... Bet vēl ir opcija paredzēt profilaksi, tas ir smērēties pret odiem un cerēt ka tie tevi nekodīs.
4.Lidojums pār Kanādu un ASV.
Skaidrā laikā droši vien būtu redzējuši visu zemeslodes vienu pusi-lidojām pār Zviedriju, Angliju, Islandi. Saule uzlēca, kad bijām Kanādā, un tālāk pārceļojām arī ASV. Bet tā jau tās čarter lidmašīnas lido. Kopumā ceļš ilgst 11h. Televizoros rāda jaunākās filmas, tā nu interesanti, taču sēdēšanai gan īpaši daudz vietas nav . Grūti.
5. Un tad beidzot spāņu laivas piestāja pie krasta .To skatīties saskrēja vai visa tauta. Un virspavēlnieks jautāja virsaitim:
-Kā sauc šo zemi, mīļo cilvēk?
-Yu-ca-tan! (atbildēja iezemietis, kas viņa valodā nozīmēja ’’nesaprotu ko tu saki’’.)
-Un kāda tauta te dzīvo?
-May-i!(Ejiet prom!)
Un tā šie nosaukumi tika paturēti, kā atbildes uz jautājumu. Patiesībā viņi bija
nokļuvuši ’’nesaprotu ko tu saki’’ zemē, pie tautas ’’ejiet prom’’...
6.Kā mūs gandrīz neielaiž valstī.
Lidostā neatpazīst mūsu pases...Par laimi pagadāmies trijatā pie viena lodziņa, un pēc ilgām pārdomām saņemam zīmogus pasē ,kas akceptē mūsu ierašanos ,taču mūsu ceturtajam draugam Aivaram tā nenoveicas ,un viņu no blakus rindas kaut kur aizved drošībnieki...Kad pēc 10 minūšu gaidīšanas, viņu joprojām nekur neredzam, ņemu pasi, un dodos viņu meklēt, ar domu, ka esmu labākā spāņu valodas pratēja, un cerot ,ka tikšu galā. Ieraugu viņu caur kādu stikla sienu, vesela bara ielenkumā. Visi cilā pasi, pēta pret gaismu, un viņš ir laimīgs mani redzot .
Paceļu pasi, lai visi redz, ka arī man tāda ir, un saņemu uzaicinājumu- ienākt. Manas niecīgās spāņu valodas zināšanas pārbaudei izliktas netiek, jo visi brīnišķīgi runā angliski (mūsu draugs vāciski), tā nu paskaidroju, ka esam no kādas konkrētas valsts ,nevis paši šo pasi izgudrojuši, ka mums ir viņu valsts izsniegtās vīzas, un galu galā- pārējie no mums četriem jau ir iekšā! URĀ! Viņi mūs ielaiž!
Vēlreiz tiekam aizturēti pie lidostas durvīm- šoreiz tā ir policija. Arī viņiem mūsu pases liekas aizdomīgas. Viņi savāc tās, liek mums pagaidīt ‘’tepat’’, un kaut kur aiziet. Bet šoreiz mūsu izbīlis nav tik liels, jo jau pēc dažām minūtēm viņi ir atpakaļ. Tā nu arī policija mūs ielaiž savā valstī!
7.Pirmie soļo Meksikā.
Meksika mūs sagaida ar +28C karstumu, gaisa mitrums 70 %. Super, man patīk. Sajūta tāda pati, kā normālā Latvijas vasaras dienā, tikai apģērbu esam uzvilkuši nepiemērotu-garās bikses...
Viesnīca mūs sagaida ar tropisko ziedu smaržu, iguanām zālītē, atspirdzinošiem kokteiļiem no apkalpotāju puses, un pelikānu pludmalē. Baltās smiltiņas, gaišzils ūdens un palmas-viss, kā nākas!
8. Kas ir redzams tikai tiem, kam naktī neguļas...
Ar laika joslu maiņu saistītu iemeslu dēļ, no rīta pamostamies ap pulkst.3.45...Vēl kādu laiku mēģinām iemigt, bet kad tas neizdodas,(nu ja- Latvijā jau 12 dienā!) nolemjam, ka iesim divatā saullēktu skatīties! Ejot caur viesnīcas teritoriju, vai uz katra stūra satiekam kādu mazu cilvēciņu, ar rāciju. Ieraugot mūs, saka savu dienišķo ‘’HOLA!’’ (‘’h’’ neizrunā) ,un pa rāciju paziņo nākamajam postenim, ka te daži nakts vidū apkārt vazājas...
Aizejam līdz jūrai, un dodamies gar krastu, iespējamajā saules lekšanas virzienā. Ārā vēl melna tumsa, tāpēc neredzam uzrakstu, kas vēsta, ka aiz šīs vietas apsargājamā teritorija beidzas . Pamazām atstājam aiz sevis cilvēkus ar rācijām, paejam garām vairākām tumsā grimstošām viesnīcām, un beidzot esam vieni. Kādā brīdī jūrai tik ļoti pietuvojas džungļi, ka esam spiesti turpināt ceļu pa šauru taciņu, kas stiepjas cauri biezoknim, paralēli jūrai. Mežs kļūst klajāks, un pēkšņi mēs lēni svīstošajā gaismā, uz jūras fona ieraugam ar automātiem apkārušos cilvēka siluetu...
Pirmā doma nepamanītiem pazust. Taču cilvēks mūs ir sadzirdējis, un pārlādējot automātu pagriežas. O-ou...!
Mums atliek tikai turpināt ceļu ,rādot pēc iespējas draudzīgākas sejas.
Fūū, tas izrādās ‘’labais’’-meksikāņu armijnieks, kurš pietiekami labi runā angliski. Noskaidrojam, ka viņš sargā krastu no iespējamiem narkotiku kontrabandistiem, uzbrukumiem, bet ja nu tomēr uz savu atbildību ejam tālāk-o. k.
Atkal prātā nāk baumas, ka Meksikā nogalina par 10 dolāriem,un citi notikumi, kurus neviens nekad nav redzējies, bet ‘’zin teikt’’. Tomēr mēs turpinām ceļu.
Redzam, kā vientuļš vīrs saullēktā ķer zivis- stāvēdams līdz ceļiem ūdenī, un mezdams tām virsū aptuveni 1,5 m tīklu .Un veiksmīgi –vismaz 8 zivis, kas atgādina lielas siļķes, jau noķēris.
Atrodam smiltīs jau izkaltušus koraļus, un gliemežvākus, kurus vēlākā stundā šeit velti meklēt, jo rītos tie tiek savākti, lai iztirgotu tūristiem.
Atpakaļceļā satiekam jau redzēto armijnieku Hose. Nu jau viņam maiņa ir beigusies, un viņš uzkopj būdiņas teritoriju. Ar viņa laipnu atļauju kopā nofotografējamies.
9. Kā turēt rokā krokodilu, un ko ēd citi zvēri...
Ap mūsu viesnīcu pletās džungļi. Katru dienu, kāds cilvēks migloja krūmus, lai mūs pasargātu no insektiem. Pēc lietus, no zemes līda ārā simtiem krabju, dažādās krāsās. Parasti krūmi čabēja caurām dienām, jo tur skraidīja ķirzakas, kas izskatījās, kā miniatūri dinozauriņi no filmas ‘’Juras laikmeta parks’’
Vakaros, kad sēdējām kafejnīcā, dzerot meksikāņu kafiju, mums blakus staigāja paliels zvērs- tāds kā suņa un lemura krustojums. A*o zobu un garo nagu dēļ, tā vien izskatās pēc plēsoņa, taču viņš izrādās miermīlīgs, un ēd...bulciņas. Tas ir komats. Nu, smuks tas, Komats, gan!
Izrādās, ka lielās pilsētas, Kankūnas (Can cun)tulkojums, ir Čūsku ligzda, tas liecina, ka kādreiz tās bijis ne mazums, taču par laimi, mums čūskas nerādījās. Tikai reptiļu parkā redzējām klaburčūsku, ar visu grabuli, kas esot tipiska Meksikas iemītniece.
Vēl, mēs uzzinājām, ka Meksikā dzīvo 3 šķirņu krokodili. Krokodilus rokā turot nekāda slikta sajūta nav-tie ir gludi, mīksti, un tādi kā gumijoti( vismaz vēders). Tomēr, kad bijām iegājuši viņu būrī radās neomulīga sajūta.
It īpaši, ja apkārt to ir ap pus simts, un vārtiņi aiz muguras tiek rūpīgi aizslēgti .Un tad gids izstāsta, ka krokodila ātrums uzbrūkot ir 70km/h, ka tā žoklis aizcērtas ar 3t spēku...Pieķer sevi pie domas, ka ar acīm tiek meklēti atkāpšanās ceļi, noskatīti tuvākie koki...
Par laimi, mēs tiem neinteresējām. Laikam jau pārsvarā tie ir miermīlīgi radījumi, kas parasti mūk, nevis uzbrūk( ar nelieliem izņēmumiem.) Aptuveni katrs 50-mitais krokodils ir ‘’līderis’’ ,un tikai tie ir agresīvi. Ja kāds tuvojas to teritorijai ,tie uzbrūk, un nav nozīme, vai esi cilvēks, lācis , vai cits krokodils- tie uzbrūk visiem.
Kad vaicājām, vai ir bijuši negadījumi Kankūnā, kur krokodili pludmalē dzīvo, gids zināja stāstīt vienu, ka reiz kāds sadzēries tūrists tumsā uzkāpis krokodilam uz astes, tad nu šis viņu sakodis...Un pat tas nebija letāls iznākums. Neticami!
Bet ja gribas nogaršot krokodilu gaļu, tad to var atrast dažu restorānu ēdienkartē. Bruņurupuču zupu vai olas gan neēdiet, jo par to var nokļūt cietumā- kā vietējais, tā tūrists. Tie ir aizsargājami.
Haizivis Karību jūrā esot maz, vairāk Meksikas līcī. Arī tās, par laimi neredzējām. Vēl varot sastapt delfīnus brīvā dabā, mums nepaveicās, taču peldi ar viņiem piedāvā jebkurā parkā, kuri tur ir daudz. Šī tikšanās ar delfīnu gan ir dārga, ap 60Ls no cilvēka, bet kad gan vēl tāda izdevība radīsies?
10.Kā mēs devāmies apraudzīt Meksikas līci, un kas no tā sanāca.
1)Pārsteigums ēdiena izskatā.
Kādu dienu noīrējām mašīnu, un devāmies, kur acis rāda. Mūsu mērķis – pārbraukt pāri pussalai, līdz Meksikas līcim, pie reizes apskatīt ‘’Īsto Meksiku’’ ,jo šobrīd atrodamies tādā kā kūrorta zonā. Jābrauc gandrīz 300km, izvēlamies ‘’autobāni’’, kas beigās izrādās nežēlīgi dārgs-680 peso(68dolāri) par 100km.
Apstājamies kādā nelielā pilsētiņā, Tiziminā paēst pusdienas. Krodziņa īpašnieks ir ļoti viesmīlīgs un runīgs, tā nu pēc viņa rekomendācijas izvēlamies ‘’Jukatanas nacionālos ēdienus’’, lai varētu izbaudīt Meksiku tā ,kā gribējām.
Vispirms mums pasniedz uzkodas- kukurūzas čipsus, visai bezgaršīgus, toties asus, un papildus asās mērces, kādās 4trās bļodiņās. Kamēr sagaidām ēdienu, mute ugunīs...
Zupa ir grandioza- melnā krāsā, absolūti negaršīga. Tās šķidrums ir tumšo pupiņu novārījums, bet no pupiņām nav ne vēsts . Pupiņas ir šajā ūdenī vārījušās bez jebkādām garšvielām, tā nu praktiski tas ir melns, silts ūdens, kurā iekšā samesta kur citur vārījusies gaļa un olu pusītes .Pats saturs ir labs- tītara, cūkas ,un liellopu gaļas gabaliņi. Tad nu jāņem tacos (plānu kukurūzas pankūciņu),jāliek pa vidu kādu gaļas gabalu, un jāēd, kamēr otrā rokā karote ,un var piestrebt klāt zupu...
Mēs pārējie ar eksotiku neaizrāvāmies, tāpēc paņēmām ‘’Jukatanas steiku’’, un par cik gaļu viņi gatavo labi- tas ir lielisks. Piedevās ,sastopam pupiņas, kas vārījušās iepriekšminētajā šķidrumā. Katra šķīvja stūrītī guļ melna ‘’pļeka’’, kas patiesībā ir pupiņu biezenis, un saprotams - garšas tam nav. Kur ir Latvijā pazīstamais Meksikāņu ēdiens- čilli pupiņas ar gaļu? Nekur ko tādu neredzējām- visur tikai šis bezgaršīgais biezenis.
2)Dīvainās ceļazīmes, un kas dauzīja mūsu mašīnu.
Mūsu tālākais ceļš veda caur mazām pilsētiņām, kurās mums vairākas reizes izdevās braukt pa pretējo joslu, jo norāde ‘’vienvirziena ceļš’’, tiek iezīmēta ar roku ,zīmes ‘’ dodiet ceļu ‘’apakšā- nelielas bultiņas izskatā... ar trešo reizi izdevās ieraudzīt sakarību.
Otrs mūsu pārsteigums bija ‘’Guļošie policisti’’(asfalta paaugstinājums uz ceļa, lai piespiestu mašīnām piebremzēt). Ja braucot uz 70 km/h, tu pēkšņi ieraugi ko tādu 5 m attālumā, ir divas iespējas- strauji bremzēt, un pakļaut pamatīgam lēcienam cilvēkus mašīnā, vai nebremzējot lekt pāri ,un pakļaut mašīnu dažādu detaļu apdauzīšanai. Mēs izmantojām abas...
Bet ja nopietni, mazajās(un pat lielākās)pilsētās labāk ir braukt lēni, jo šo ''policistu'' ir daudz- no 4- 24, cik nu kuriem lieks asfalts bijis... Dažbrīd ir arī brīdinājums ‘’TOPAS’’ uzraksta veidā, vai zīme, kas pie mums tulkojams kā ‘’bedrains ceļš’’. Šeit tas ir ‘’kalnains ceļš’’... stāvs paaugstinājums, uz kura, kā mēs spriedām pēc lauskām vairākās vietās, no trieciena var izsist priekšējos stiklus...
3) Kā iekļuvām dabas parkā, kurā kā vēlāk uzzinājām, bija aizliegts iebraukt.
Pamazām bijām pietuvojušies savam mērķim. ‘’Rio lagartos’’ mums aizšķērsoja ceļu uz līci. Daži laivinieki piedāvājās mūs izvadāt ceļojumā pa ezeru, stāstīja, ka parādīšot flamingo ligzdošanas vietas, taču tas īsti nesaskanēja ar mūsu plāniem, tā nu mēs atteicāmies, un devāmies meklēt pieeju Meksikas līcim paši.
Kartē atradām ceļu, un pa to piebraucām. Šinī daļā pie jūras bija kaudzēm gliemežvāku. Iespējams, ka šeit neviens gliemežvākus nelasa ,vai arī mums vienkārši paveicās. Nopeldējāmies. Tad nolēmām, ka nebūtu slikti papētīt Meksiku vēl tuvāk, un kādā nelielā zemes celiņā nogriezāmies no līdzšinējā asfaltētā ceļa. Tad mēs kādu laiciņu braucām pa vientuļu ceļu, kurš kļuva aizvien šaurāks. Un jo tālāk mēs devāmies, jo viss, kas bija ap mums, mainījās. Blakus parādījās ūdens. Mēs braucām pa zemes strēli, kas sadalīja ūdeni teritorijās, un bija tik šaura, ka pretim braucoša mašīna garām netiktu. Sajūta apkārt skatoties- esam atbraukuši uz pasaules galu! Izskatījās, ka nekur nekas vairs nenotiek, ir tikai balts ceļš, kas stiepjas pretī saulei starp koši oranžu ūdeni, un sniegs...Sniegs?! Tam varētu noticēt, ja ārā nebūtu +27 C! Apstājāmies, lai izpētītu šo dabas brīnumu. Mūsu versija, ka tas varētu būt sāls, izgāzās. Tās bija putas! Visdīvainākās putas kādas ir nācies redzēt- gandrīz kā ugunsdzēsēju, tikai nezūdošas.
4)Un tad mēs ieraudzījām flamingos.
Bijām piebraukuši tiem klāt. Viņu bija simtiem. Tur nu tie staigāja saules rietā, garajiem kakliem līgojot, pa oranžo ūdeni ar putu krastiem, un izskatījās laimīgi. Mēs arī. Bijām redzējuši to, ko necerējām! (Un sevišķi laimīgi mēs bijām, kad atpakaļ braucot ieraudzījām uzrakstu, kas vēstīja, ka tikko esam bijuši slēgtajā zonā, kur nemaz nedrīkstējām būt...).
5) Kā beidzās mūsu ceļojums, un ko no tā secinām.
Kā atpakaļceļu, mēs kartē izvēlējāmies kādu dzelteni iezīmētu, saraustītu līniju. Tā stiepās starp Meksikas līci, un Rio lagartos 36 km garumā. Tas mums likās lielisks brauciena noslēgums. Ceļš bija zemes, tomēr visai stingrs un plašs, un mēs devāmies atceļā.
Pēc 6 km mēs sapratām, ko nozīmē raustītās līnijas. Mūsu lieliskais ceļš laiku pa laikam pārvērtās par lielisku upi, kas ar katru reizi, kļuva aizvien dziļāka. Kad Andris jau trešo reizi kāpa ārā ,lai ar kājām pārbristu, un izmērītu ‘’ceļa dziļumu’’, sapratām, ka labāk būs braukt atpakaļ, jo strauji tuvojās tumsa.
Atgriezāmies neromantiski. Bijām izbadējušies, un pa tumsu braucot, ’’Topas’’ mūs sevišķi nomocīja.
Secinājums viens- tā paklejot ir lieliski! Tomēr šādu ceļojumu vajadzētu plānot uz divām dienām, un meklēt naktsmājas kādā no tuvākajām pilsētām, pie Mx-līča .Noteikti vajadzēja izvēlēties pēc iespējas augstāku džipu, kas gan nebūtu visai komfortabli uz šosejas, tomēr upesceļā būtu mums noderējis ( kā arī pārtika, ūdens un kabatas baterija).
11. Mīti par Meksiku, ar kuriem mēs nesastapāmies Jukatanas pussalā...
1)Tas, ka nezinot spāņu valodu, uz turieni vari nebraukt. Šinī Meksikas daļā angļu valoda bija tikpat populāra, kā mums krievu...viesnīcās viņi runā ne tikai angliski, bet arī franču, vācu, un pat itāļu valodās. Jebkurš ielu tirgotājs zina vismaz dažas frāzes, katrā no šīm valodām, un ir gatavs mācīties pat latviešu, lai vien pierunātu kaut ko viņa veikaliņā nopirkt .Tā nu valodu, ko bijām speciāli mācījušies šim braucienam, praktiski neizmantojām .Ikviens nopriecājās ’’O, Jūs runājat spāniski!’’, tomēr centās runāt citā valodā, saprotot, ka spāņu ir tikai ‘’arī’’.
2) Tas ko mēs dzeram zem vārda TEKILA.
Izrādās, tas nav labais tonis dzert balto tekilu. To dzer tikai nabadzīgākie, jo tā ir lēta. Izrādās, ka uz pudeles ir jābūt uzrakstam ‘’Reposado’’, vai sliktākā gadījumā kaut vai 100% AGAVE, lai tas būtu pieklājīgs dzēriens. Ideāli, ja tā vēl ir konjaka krāsā un vismaz 15 gadus gatavināta. Mums pat kokteiļos zelta tekilu jauca!
Bet pavisam īsts meksikāņu dzēriens ir ‘’Mezkals’’(MESCAL). Latvijā var nopirkt ’’Gusano rojo’’ (sarkanais tārps), un kā jau nosaukums vēsta, tam ir kāds sakars ar šiem dzīvnieciņiem...To gatavo tāpat kā tekilu, no agavēm, bet beigās, katrā pudelē tiek ievietots kāpurs, kas dzīvo šo agavju saknēs.(Redzējām pat pudeles , kurās bija mazs skorpioniņš !) Runā, ka to dzerot, rādoties halucinācijas... Pārējos tārpiņus(kas nenonāk pudelēs) žāvē, un tad samaļ, izgatavojot sāli, kas piekārts mazā maisiņā pie dzēriena trauka. Visumā, garša ir visai specifiska .
Dzer tāpat kā tekilu. Viņi dara tā- uz rokas, starp īkšķi un rādītājpirkstu ,mazu laukumiņu no augšpuses ,apsmērē ar citronu sulu, šajā vietā uzkaisa sāli, tad to visu nolaiza, un iedzer glāzīti. Citronu neuzkož. Dažviet pasniedz klāt visai pikantu tomātu sulu, tas kā noslēgums. Bet populārāki tomēr kokteiļi, tā pati Margarita...
3) Tas ko zinām par noziedzību Meksikā.
Bieži nācās staigāt pa tumsu, mazām ieliņām( tumsa jau iestājas ap pulkst.17). Ja sākumā saklausījusies stāstus, es ar aizdomām raudzījos katrā pretimnācējā, tad jau pēc nedēļas bija skaidrs, ka Rīgā ir krietni vien bīstamāk.
Bet to saku tikai par pilsētām, kas bija 200 km rādiusā no Kankūnas. Ne reizi neredzējām piedzērušos, vai narkomānus, ja nu vienīgais, kāds tūrists streipuļoja. Nekur nemanījām ubagus, tikai reiz iekritu mazo ielas tirgotāju rokās- no mazas meitenītes nopirku ar papagaiļiem izšūtu kabatas lakatiņu. Pēc minūtes man apkārt bija 20 mazuļu, kas katrs savā balsī brēca: ’’Amīga, por fabor ,amīga!’’*un mēģinot man pārdot savus lakatiņus. Tie neatstājās no manis ne soli. Beidzot varēju izmantot valodas zināšanas, lai pateiktu: ‘’No hay dinero !’’**, kas lika tiem zaudēt par mani interesi.
4) Tas ,ka domājam, ka Meksikāņi ir tas pats ,kas spāņi.
Jebkurš, kas bijis Spānijā, sastapies ar to, ka veikali tiem nestrādā pus dienu, ja vien vispār tiek atvērti, jo Spāņiem redz esot par karstu!
Meksikā cilvēki ir ļoti strādīgi - tiem, kuriem ir darbs, strādā bez apstājas. Veikali vaļā no 9-24, apkalpotāji laipni, izpalīdzīgi. Tie strādā, ja spīd saule, un arī, kad visu dienu līst.
Viņi nenāk uz ielas klāt, lai vienkārši tāpat papļāpātu, jo visi kaut ko dara, protams, ja ko pavaicāsi, labprāt visu paskaidros un izstāstīs, taču Spāņu pārspīlētais draudzīgums nebija novērojams. (Latvieša mentalitātei ļoti pieņemami).
5)Tas, ka Meksikā valda briesmīga netīrība.
Es gan gribētu teikt- NEKĀRTĪBA. Pilsētās, ielas tīras, un nav nekādu pierādījumu nostāstiem, ka nekur nav sabiedriskās tualetes, un tāpēc visi savas dabiskās vajadzības kārtojot tupat, uz ielas...Nekā tamlīdzīga ! Zināmu nekārtību var novērot privātmāju sētās- tās bija pilnas ar dažādām ‘’ļoti vajadzīgām mantām’’, kas vienkārši tur atradās. Bet ‘’mana māja, mana pils!’’, nepatīk- neskaties svešās sētās...
6) Vēl visai dīvaina lieta bija viņu pilsētu arhitektūra.
Varētu pat teikt, ja esi bijis vienā, tad esi redzējis visas- Centrā lielā baznīca, kurai pretī skvēriņš, ar soliņiem ,un apstādījumiem. Bet pārējā pilsētas daļā četrkantīgas mājeles, kuras vairākumā gan izskatās tādas, it kā sāktas celt, kad nauda bijusi, bet tad pēkšņi pilnībā beigusies. Jaušams nepabeigtības skats- pirmais stāvs uzcelts, otrais puscelts, un negaidīsim apmetumu, vai ‘’iekoptu dārzu’’. 1-2stāvu mājeles - bieži ar tukšām logu ailēm (Ārā pat naktīs zem +23grādiem C, termometra stabiņš nekritās, un nav jau ko zagt!), kurās no sienas līdz sienai nostiepti vairāki ‘’kamaki’’(guļamtīkli). Istabas kaktā ,uz grīdas stāv vienīgā mēbele- TV! Dažviet gan var redzēt slēģus, aizkarus, un pat kādu sadalīta šķīvi.
Villas neredzējām. Dažas bija Kankūnā, ''Zona hoteleria'', bet pat tās piederēja Holivudas kinozvaigznēm. Tā tad nu viņi dzīvo. Drēbes gan tie mazgā, tā pierādījumi redzami visur. Tā nu var teikt- cilvēki nabadzīgi , bet tīri.
12. Kā kūst cenas saules ietekmē...
Viens no ceļotāju baušļiem, ko vajadzētu apgūt- nekad neiepirkties pirmajās ceļojuma dienās! Pastaigājiet, palūkojaties, bet neko nepērciet!
Ceļojuma sākumā, staigājām pa pilsētiņu, interesējāmies, cik maksā bērnu pončo (mex apmetnis),cenas svārstījās no 400- 600Peso(60usa dolāri). No gida uzzinājām, ka visas cenas tiek pasniegtas dubultā, un tādam pončo jāmaksā ne vairāk kā 15 dolāriem.
Jo brūnāki mēs kļuvām, jo tirgotāji mums piedāvāja labākas cenas. Trešajā nedēļā, pončo mums tika piedāvāts tikai par 120 peso, bet mēs nokaulējām uz 80...(8dolāri!!!)
Par visu var kaulēties, pat vietās, kur uzrādīts cenas.
Tāpat ir ar mašīnu īri. Labs padoms- mašīnu uz vienu (vai vairāk) dienu visizdevīgāk ņemt vakarā, ap pulkst. 17.00. Ja 10 datuma vakarā ,noīrē mašīnu uz 1 dienu, tad atdot var 12 datuma rītā. Jo esi noīrējis uz 11 datumu. Forši, viens vakars par brīvu, to neskaita.
Lētākā mašīna 29dolāri, ja ņem uz vairākām dienām, var dabūt pat pa 23.Tā ir Wolsvagena vabolīte. Un vēl, īrējot mašīnu, jāņem vērā, ka no naudas kartes tiek noņemta depozīta(drošības) nauda, kas vabolītei ir ap 300 zaļie, bez kuriem mašīnu nedabūsiet. Tā tiek atgriezta 2 nedēļu laikā, tā nu nepalieciet bez naudas!
13. Vērā ņemamas izklaides, kas tiek piedāvātas par papildus maksu.
1) Zemūdens niršana. Tiek piedāvāta gan Karību jūrā (kur redzēsiet koraļus, zivis, bruņurupučus, un ja paveiksies delfīnus),gan lagūnā( varbūt sastapsiet krokodilus), gan alās(Tur ir saldūdens, dzidrs, tik, ka to pat redzēt nevar, un vietās, kur no augšas spīd saule, skats un sajūta ir vienkārši fantastiska...Visās 4* viesnīcās ir nirēju klubs, kas piedāvā apmācību, un sertifikāta nokārtošanu.
2) Makšķerēšana. Tas tiek piedāvāts tikpat plaši, kā niršana. Sākot no viesnīcu bukletiem, beidzot ar pastaigu gar jūru, kurā var sastapt privātos makšķerniekus. Šeit var noīrēt laivu, un jūs aizvedīs uz labākajām zivju vietām. Makšķeres tiek iestiprinātas laivu bortos. Vispirms ķer mazās zivis(ap 25 cm), tad brauc iekšā uz lielajām...Vēlāk, pludmales restorāniņā, savu paša ķerto zivi vari nogaršot, bet pārējās viņi notirgo vietējiem krodziņiem.
3)Vēršu cīņas. Nav tik asiņainas kā Spānijā. Pa visu 3 h garo izrādi, tikai 1 vērsis...Vairāk tas ir kā koncerts, dejas, jāšanas un laso griešanas paraugdemonstrējumi. Izklaide tūristiem- kurā tiek paši arī iesaistīti. Piecas meitenes dzinās pakaļ divām kaziņām- tā tik bija joņošana! Divas komandas, katrā pa trīs vīriem, spēlē futbolu ar ļoti atsperīgu bumbu, un lai padarītu šo spēli vēl grūtāku, arēnā ielaida mazu bullīti, kas laiku pa laikam kādu no šiem tūristiem aizmeta pa gaisu. Varen smieklīgi! Kā noslēgums, īstā cīņa .
4) Dabasparki. To vajag redzēt! Vislabāk ierasties , kad tikko vaļā veras, ap 8 no rīta, jo tur ir ko darīt. Tas ir kā zoo dārzs, ar plašu teritoriju, milzumdaudz zvēriem, dažādām atrakcijām ,restorāniem, un parasti vakara šovu noslēgumā. Tur var apskatīt visus dzīvniekus, putnus un kukaiņus, kas atrodami Meksikā
5) Drupas. Jukatanas teritorija ir kā nosēta ar tām. Viena no interesantākajām vietām ir Tulum, kur piramīda ir kalna galā, pašā jūras krastā. Bet viena no lielākajām teritorijām, Chichen Itza, kas bija plaši apdzīvota Maiju pilsēta tūkstošiem gadu atpakaļ. Viņu galvenais dievs bija Kukulkans, kas ir attēlots kā čūska. Dzīvnieki jaguārs, un klinšu ērglis, kas ir galvenie simboli, kuri redzami uz sienām. Vēl, kāds no viņu dieviem ir līdzīgs zilonim, bet cits sēž lotusa pozā, kas raksturīgi indiešu kultūrai. Varbūt reiz, kāds no turienes ieklīda, un tā tas radās.
Steidziet apskatīt, šo zemi, ko Maiji reiz sauca par savu...
*Draudzenīt, lūdzu, draudzenīt !
**Nav naudas!
P.S. Neskatoties uz to, ka šajos gados esmu bijusi dažādās vietās- arī eksotiskākās kā Kolumbija, Ķīna un Indija - Meksika man palika sirdī kā vieta kura ir debešķīga. Tieši tāpēc vēlējos ar jums padalīties.
