09/02/2022
Ko man nozīmē būt „man pašai”?
Kas tas vispār ir būt sev, savu ceļu iet, būt sev pašam, ar sevi iepazīties? Kā mēs varam sevi nepazīt? Mēs taču katru dienu pavādām ar sevi. Un kāpēc man tas ir tik svarīgi? Un kāpēc es par to visu laiku runāju un atgādinu?
Pirmkārt, es vēlos uzsvērt, ka MANAS ATTIECĪBAS PAŠAI AR SEVI NOSAKA MANAS ATTIECĪBAS AR CITIEM.
Kā? Elementāri? Nav noslēpums, ka cilvēks, kurš uz jums apvainojas vai kliedz ir dziļi nelaimīgs un tam nav nekāda sakara pat ar jums. Jūs tikai pagadījāties viņam ceļā. Šis psiholoģijā ir tik daudz izpētīts, ka es teiktu, ka šis ir jāzina pamatu pamatā – cita cilvēka reakcijas un emocijas uz jūsu rīcību, izskatu, dzīvi ir pilnīgi nesaistīts ar jums pašiem un tam ko darāt. Nekad ko kāds jums stāsta, nebūtu jāuztver personīgi. Kā likums! Katrs cilvēks spriež pēc savas perspektīves, pēc savas pieredzes, pēc sevis. Un jūs nekad nebūsiet viņš, tāpat arī viņš nekad nebūs jūs.
Šeit uzreiz esmu pieķērusies vērsim pie ragiem – neviena cita viedoklis nav svarīgs! Ir jāklausa sevi un jāieklausās sevī. Vienīgais cilvēks, kura domas jums ko nosaka, esi Tu pats! Tāpēc, ka Tu esi tas, kurš ar sevi pavada visu dienu, katru dienu. Un ir tik ļoti svarīgi, vai mēs vispār sevi dzirdam? Saprotam, izprotam? Pazīstam? Ja Tu lasi un māj ar galvu, tad padomā vēlreiz. .
Ļoti bieži mums tikai šķiet, ka mēs sevi patiešām pazīstam. Tāpat mums bieži vien arī šķiet, ka sevi ļoti mīlam. Bet veselība norāda citādi. Tik pat ļoti mums šķiet, ka mēs pavadām šīs dienas ar sevi. Bet vai tiešām? Kad Tu esi viens, ko Tu dari? Skaties ekrānā? Saraksties ar kādu? Ēd? Lasi? Guli? Jautājums ir tāds – cik apzinātas stundas mēs vispār dienā pavadām? Kad Tu sper soli, Tu apzinies, ka Tu esi tas, kas viņu liek? Vai viss jau notiek tik autonomi, ka mēs pat neatceramies vai mēs tikko aizslēdzām durvis? Daudz jautājumu. . .
Šī ir tēma, par kuru es varētu runāt stundām. Jo mūsu prāts ir ģeniāls, tas uzliks plāksteri uz visiem mūsu sāpīgajiem caurumiem, bet plāksteris tos neaizpildīs. Mēs pārāk bieži neapzināti, lai sevi pasargātu, aizmālējam sev acis un notušējam šīs problēmas, sāpes, lietas, ko nevēlamies redzēt un atzīt sev. Cik tad svarīgi ir būt patiesam pret sevi? Un tas nav par to, vai varu sev atzīt, ka šodien man ir slikta diena, ka man kaut kas nepatīk. Būt patiesam pret sevi, ir izzināt sevi līdz kaulam, būt pilnīgi kailam savā priekšā. . un no sevis nekautrēties. Lai no kā, bet ne jau sevis kautrēties. Bet mēs tik ļoti labprātāk izvēlamies neredzēt. Nedzirdēt. . vai arī ieslīgstam otrā grāvī – to vien darām, kā sevi šaustām un noliekam. Nemīlam. Ienīstam.
Lai kā arī šobrīd būtu. . Viens vai otrs grāvis, vai kaut kur pa vidu, vai par ko gan es vispār te runāju. Šie ir jautājumi, kas tikai norauj to plāksteri un ļauj paskatīties sāpē, caurumā iekšā. Un kad mēs paceļam šādus jautājumus – tad galu galā rodas jautājums, ko tad vispār nozīmē pavadīt laiku ar sevi? Kāda darbības izpausme? Tas lai paliek jūsu pierakstu kladē, ko atbildēt.
Un ko tad MAN nozīmē būt man pašai? Ko es te ņemos un kāpēc man rūp to kādam stāstīt? Jo būt sev pašam ir neizmērojama brīvības sajūta. Būt sev pašam līdz dziļākajam kaktiņam un nostūrītim. Būt sev pašam tas ir milzīgs kaifs. Un kad mēs atmetam visu lieko, mēs saprotam, cik maz mums vajag. Kad atmetam visu mākslīgo un mākslīgi radīto, kad atveram acis un esam pilnībā atklāti paši pret sevi, mēs tikai tad varam ieraudzīt un noķert šo sajūtu. Kas es esmu bez visiem maniem tituliem, izglītībām un citiem virsrakstiem?
Cilvēks.
Būt man pašai ir vienkārši būt cilvēkam. Noārdot jebkādas cilvēku radītās un uzliktās robežas. Ēst ar rokām, gleznot ar pēdām, dziedāt arī kliedzot, dejot ar acīm ciet un kas vien ienāk prātā. Būt brīvai. Būt patiesai. Būt priekš sevis. Piedzīvot. Izgaršot.
Kā ir būt cilvēkam?