19/02/2022
Ievērojot, ka nevilšus mums aizsākās saruna par Beverīnu:
1.Kas ir Beverīna?
Beverīna ir latgaļu pils, kura Indriķa hronikā minēta piecas reizes (XII6,XIV8,XV7,XVIII5,XX5)
Publiskajā vēsturē nosaukums Beverin galvenokārt izcelts ar citātu no XII6 nodaļas, kas parasti liek saistīt teiksmaino valdnieku Tālivaldi ar šo stalto pili: seniores leththorum, Russinus de castro Sotecle, Waridote de Autine, Talibaldus de Beverin…
Uzreiz vēlos piebilst, ka XV7 tieši tāpat ar šo pili saistībā ir minēti vēl divi letu virsaiši – seniores – Lettorum vero de Beverin seniores Dote et Paike…. – Beverīnas uzticamo letu virsaiši Dote un Paike.
(interesanti, ka publikācijas tulkojums šim skan sekojoši: “Bet Beverīnas letu vecākie Dote un Paike..)
XII6 sniegts detalizēts apraksts Beverīnas pils aplenkumam 1208. gada rudenī, kur sniegts precīzs attālums no Cēsīm:
…un viņi naktī sūtīja uz Cēsīm pie Kristus bruņinieku mestra Venno….un viņš, sasaucis visus apkārtnes letus, ieradās, kad bija uzausis rīts, Beverīnā (20 km vēstnesim un 20 km Venno un letiem no Cēsīm kopā 10 stundās)
1208.gads decembris
Par letu pirmo karagājienu uz Sakalu.
Un tā notika, ka Rūsiņš, kurš ir spēcīgākais no letiem un Varidots ar visiem letiem, kas bija viņu zemēs, lielā skaitā sanāca pie minētās Beverīnas pils….un apbruņojušies ar saviem ieročiem, pavirzījās uz priekšu vienas dienas gājumu, tad atpūtā sakārtoja savu karaspēku un, iedami nakti un dienu, iebruka Sakalas zemē. ..bet leti nometās pie Burtnieku ezera, sadalīja savā starpā visu kara laupījumu un priecīgi atgriezās Beverīnā. Sastapuši te ordeņa brāli Bertoldu, kā arī savu priesteri ar vairākiem bīskapa bruņiniekiem un stopniekiem, viņi tiem no visa pasniedza dāvanas.
(Bertolda vadītā vienība aizsargā pili no negaidītiem pavērsieniem)
XV7 Beverīnas vārds parādās apzīmējumā “ aput stagnum guad est in via Beverin”- pie ezera, kas ir pa ceļam uz Beverīnu
XVIII5 (1215.gada marts) Par karagājienu uz Raidalu… līdz visiem novadiem, kas atrodas pie jūras un ko dēvē par Roteleviku…
Et rapuerunt fili Thalibaldi tria Livonica talenta argenti, exceptis vestibus et equis et spoliis multis, que omnia retulerunt in Beverin
Un Tālivalda dēli salaupīja trīs Līvu talentu (1talents/~20 kg), sudraba, papildus drēbēm, jājamzirgiem, daudz cita kara laupījuma, ko visu nogādāja Beverīnā.
Liriska atkāpe:
XIX3 1215. gada vasaras sākums
Pa tam arī sakalieši un ugauņi atnāca ar lielu karaspēku uz letu zemi…Vakarpusē viņi nokļuva Trikātā un atrada Tālibaldu, kurš no meža slēptuves bija atgriezies pie pirtīm, sķēra viņu un nežēlīgi dedzināja dzīvu uz uguns, piedraudēdami ar nāvi, ja tas viņiem neuzrādīs visu savu naudu. Un viņš tiem uzrādīja 50 ozeriņus (~5 kg sudraba), bet šie tāpēc nededzināja viņu mazāk.
1216.gada ziema:
XX5 Krievi kā parasti arī atnāca uz Tolovas letu zemi, lai ievāktu nodevas, un, tās savākuši, nodedzināja Beverīnas pili. Un Bertolds, Cēsu bruņinieku mestrs, redzēja, ka viņi gatavojas karam, jo nodedzināja letu pilis, un viņš sūtīja saņemt viņus un iemest cietumā.
Ar šo notikumu noslēdzas Beverīnas cikls Indriķa hronikā un citos rakstītajos vēstures avotos tās nosaukums vai apraksti neparādās.
2. Secinājumi.
Beverīnas pils ir bijusi labi nocietināta vieta, pietiekami plaša, lai uzņemtu savā teritorijā apkārtnes iedzīvotājus ar mantību kara gadījumā, uzskatīta par pietiekami drošu apjomīga kara laupījuma uzglabāšanai, piemērota, lai sniegtu atbalstu (pārtika, ūdens, lopbarība) skaitliski lielam karaspēkam. Beverīnas pils atrašanās vietu lokalizēt palīdz arī aprakstos minētie karagājieni un to maršruti (Cēsis/Priekuļi – Beverīna – Sakalas novads (aptuveni 80km, atbilstoši hronikai ~ 30 h ceļā,)) – Burtnieki – Beverīna – Priekuļi, Sotekle, Cēsis)
F.Baloža veiktajos izrakumos 1909. gadā Pekas kalnā tika atrastas no ķieģeļiem mūrētas maizes krāsns paliekas, kas ir: 1. netipiski laikmeta vietējai tradīcijai, 2. neizbēgami saistīts ar nepieciešamību (SIC!) vienlaicīgi uzņemt un pabarot lielāku skaitu ēdāju.
Beverīnas 1208.gada aplenkuma aprakstā ir pieminēts, ka pils aizstāvis Roboams nokāpj aplencēju vidū, cīnās un pēc tam, neskarts, pa nocietinājumu otru pusi (ex collaterali parte castri) atgriezās pie savējiem. Tāda iespēja parādās tikai un vienīgi gadījumā, ja nocietinājums piekļaujas kādam grūti pārvaramam dabiskam šķērslim, kurš liedz pretiniekam izvietoties visapkārt nocietinājumam.
Pastāv loģiska likumsakarība starp faktu, ka Beverīnas pilī tiek uzglabāts un turp vests kara laupījums un 12016.gada ziemas notikumu, kad krievi ierodas savākt nodevas uz Tolovas letu zemi un, tās savākuši, nodedzina Beverīnas pili – pils ir kalpojusi par vietu, kurā tiek vienkopus savāktas nodevas no novada ciematiem.
Vislabāk nocietinātais, platības ziņā piemērotākais un ģeogrāfiski atbilstošākais pilskalns, kurš atbilst visām augtāk minētajām pazīmēm ir Kauguru Pekas kalns.
https://www.latvijas-pilskalni.lv/pekas-kalns/
3. Kāpēc tāds tracis ap šo pilsvietu?
Intrigas saknes meklējamas nacionālā romantisma perioda literārajos sapņojumos, kuros Beverīna ieņem nozīmīgu lomu kā veiksmīgi nosargāta “latviešu pils”, kā igauņu agresijas pierādījums un latviešu varoņgara apliecinājums. Sākot ar LR brīvvlasts perioda otro desmitgadi, kad vēsturnieku uzdevums bija skaidri noteikts – formulēt latviešu valsti pirms valsts, pamatot un uzrādīt vēsturiskos latviešu ienaidniekus un draugus, pierādīt varas hierarhijas sistēmas vēsturiskās saknes latviešu vidē, Beverīna iegūst vēl vienu īpašu papildvērtību – to padara par sistēmisko kabineta vēsturnieku ievēlētā “viedā, sirmā ķēniņa Tālivalža” pili (kaut tikpat labi, to varētu piedēvēt gan Dotem, gan Paikem).
Bet! Tā kā vesture ir politiska zinātne, tad Paike un Dote nekam neder, jo:
1) Viņi karo pret igauņiem, iet bojā laupot igauņu ciematu
2) Viņi ir vācu sabiedrotie, (Lettorum vero de Beverin seniores Dote et Paike)
Tāpēc politiskā vēstures jaunrade izvēlējās Talibaldus de Beverin, kurš saistībā ar šo pili gan minēts tikai vienu reizi, dzīvojis Trikātā un, kopumā, atbilstoši Indriķa hronikai – patiešām neko nav darījis.
Izņēmums ir politiskās padošanās līgums, pusotru gadu pēc virsaiša Rūsiņa nāves, kura avots un iedvesmotājs ir Tālivaldis, Indriķa hronikā aprakstīts sekojoši:
I.H. (XVIII:3) 1214. gads ... un uz turieni (Turaidu) pie viņa atnāca Tolovas Tālibalda dēli, Ramēķis un viņa brāļi, un pakļāvās bīskapa varai, apsolīdami no krieviem saņemto kristīgo ticību apmainīt pret latīņu rituālu un no katriem diviem zirgiem ik gadu maksāt mēru labības, lai bīskaps viņus allaž, kā miera tā kara laikā sargātu un viņi ar vāciešiem būtu viena sirds un viena dvēsele un aizvien sanemtu to aizstāvību pret igauņiem un lietuvjiem. Un bīskaps viņus ar pieku pieņēma un deva viņiem līdzi savu priesteri, kas bija netālu no Imeras, lai tas viņiem pildītu ticības sakramentus un viņus ievadītu kristīgajā mācībā.
Labi, pietiek. Tas par Beverīnu.
