21/05/2019
Ieskats pārgājienā uz Santjago - "Camino Primitivo 2019"
------------------------
Vēlu vakarā mēs ieradāmies Ovjedo, lai arī noguruši, nepacietīgi gaidījām, ko mums nesīs nākamās 10 dienas… Nākamajā rītā, ieguvuši svētceļotāja pasi (jauka grāmatiņa, kurā pa ceļam uz galapunktu tev ir jāvāc dažādi savdabīgi zīmoli), mēs startējām!
Visas pārgājiena dienas likās visai līdzīgas viena otrai, bet tajā pašā laikā absolūti dažādas Ja neskaitītu pāris pēdējās dienas Santjago finišā, tad katru dienu, agri ceļoties, mēs nelielā steigā pakojām mugursomas, cītīgi brokastojām un soļojām savus goda 20km no Albergue līdz Albergue (svētceļotāju naktsmītnes).
Bet tieši šie ikdienišķie 20km bija tas, kas katru dienu neatkārtojās un spēja pārsteigt! Mūsu ceļš mūs veda cauri nelielām pilsētām, apskatot viduslaiku kultūras mantojumus, baudījām kalnu skatus un ieleju ainavas, nedaudz pukstējām, mērojot stāvas kalnu pārejas, un gulšņājām zaļās augstieņu pļavās. Apbrīnojami bija arī cilvēki, kurus mēs satikām- daudziem tas nebija viņu pirmais “Kamino”, un katrs šim ceļam bija devis pilnīgi dažādu jēgu. Kāds vēlējās sevi izaicināt un iepazīt labāk, kāds interesējās par šī reģiona kultūru un vēsturi. Protams, daudzi gājēji bija devušies šajā ceļā kristīgo tradīciju iedvesmoti. Katrs no šiem sastaptajiem cilvēkiem, mūsos veidoja kopīgu priekštatu par Santjago ceļu. Vienkārša bauda no atpūtas pauzēm, kalnu skati, pieticīgs ēdiens, lieku raižu un domu neesamība, kā arī savstarpējā sapratne ar ceļabiedriem- tas bija daudz vērtīgāk par jebkādu greznību!🤩❤
Pēc pirmā skata var likties, ka maršruts neparedz lielas grūtības- ērtas un ideāli labiekārtotas takas ar vienmērīgiem kāpumiem un lejupceļi pāri Astūrijas kalniem un pauguriem, arī laikapstākļi bija mums līdzjūtīgi un bija nemainīgi mēreni (dažkārt pat atsvaidzinot ar nelieliem lietus mākoņiem)…
Tomēr KILOMETRĀŽA- tā ir visa izaicinājuma pamatā, kas no katra pieprasa zīmīgu izturību! Šie 20-30 kilometri dienā vienmēr iesākās ar gardu kafijas tasi ģimenes kafejnīcā un raitu soli pirmajos kilometros, bet tiek noslēgti ar sliņku jogu zālītē, pārsvarā zīdaiņa pozā 😀 Tiesa, svaigais kalnu gaiss, vietējo saimniecību ēdiens un laicīga iešana gulēt pieveica nogurumu un absolūti atjaunoja spēkus, kas ļāva katru rītu atgriezties uz trases enerģiskiem un apņēmīgiem! 🗻🏃♂️
Pēdējā diena mums nesa izaicinājumu gan distancē, gan kāpumā, lietus gāzēm pavadot mūs gandrīz 20km garumā. Tomēr kāds prieks un gandarījums mūs sagaidīja, kad beidzot nonācām līdz mūsu viesu namam Santjago de Kompostelā, kas atradās pāris minūšu gājienā no monumentāla viduslaiku mantojuma – Svētā Jēkaba katedrāles, kas kļuva par mūsu triumfu un apbalvojumu! Tā greznība nav aprakstāma vārdiem, kā arī pati pilsēta neapšaubāmi pārsteidz- izcili saglabājušās gadsimtiem senas celtnes, mājas, klosteri un desmitiem baznīcu tevi pārnes pilnīgi citā realitātē, kur laiks ir bijis saudzīgs un atstājis neskartus daudzus arhitektūras šedevrus. Simtgades nomaina simtgades, bet svētceļotāji tā arī turpina atgriezties Santjago, tā pat kā mēs, apbrīnojot šo zemju burvību, pārvarot grūtības un iegūstot jaunos draugus savā ceļā. Mēs ieguvām mūsu pelnītās Komostelas (sertifikātus), tomēr, kā to dveš viedas akmeņos iegravētas frāzes un salvetes, ko redzējām pa ceļam, MŪSU CEĻŠ TIKAI SĀKĀS! :)
